Tēja gremošanas sistēmas darbības uzlabošanai.
Sastāvs: ķimenes augļi 10%, kumelītes ziedi 10%, vērmele 10%, piparmētra 10%, kaķumētra 10%, pelašķis 10%, kliņģerītes ziedi 10%, raudene 10%, pienenes saknes 10%, asinszāle 10%.
Senatnē uzskatīja, ka ķimeņu augļi palīdz pret vēdera uzpūšanos, kuņģa spazmām, sāpēm menestruāciju sāpēm, sekmē atkrēpošanu, stimulē piena sekrēciju, uzlabo apetīti, piemīt pretiekaisuma iedarbība.
Kumelīte ir viens no pirmajiem ārstniecības augiem Ēģiptē, kuru iedzīvotāji paši sākuši audzēt. Jau tur tika atklātas auga nomierinošās, antiseptiskās, brūču dziedējošās un gremošanas sistēmas uzlabojošās, vēdera uzpūšanās mazinošās īpašības. Kumelīšu uzlējumus jau no seniem laikiem izmanto arī tautas kosmētikā – gan matiem, gan ādai.
Lai gan pēc daudzu biologu uzskatiem vērmele esot rūgtākais ārstniecības augs, tam ir augsta bioloģiskā vērtība. Jau senatnē cilvēki vērmelei piedēvējuši nomierinošu, pretiekaisuma, pretsāpju, prettārpu iedarbību. Senie cilvēki vērmeļu tēju izmantojuši, lai rosinātu ēstgribu, veicinātu gremošanas orgānu darbību, gāzu novadīšanu.
Jau Senajā Romā un Grieķijā piparmētra bijusi lielā cieņā dēļ tās atsvaidzinošās iedarbības. Tur cilvēki svētkos paši sevi kronējuši piparmētru vainagiem un galdus pušķojuši piparmētru atvasēm. Piparmētrai piedēvēja nomierinošu, pretsāpju un pretiekaisumu iedarbību. Dziedniecībā no auga lapām gatavoja zāļu tēju asinsrites uzlabošani, sirds asinsvadu paplašināšanai, kuņģa, zarnu darbības traucējumu novēršanai.
Nav vēlams dot stipru piparmētru tēju bērniem.
Senatnē kaķumētra izmantota apetītes rosināšanai, gremošanas un kuņģa darbības uzlabošanai. Pielietoja, lai mazinātu kuņģa un zarnu krampjus, vēdera uzpūšanos, novērstu sāpes mēnestruāciju laikā. Kaķumētru pielietoja arī saaukstēšanās gadījumos elpceļu iekaisuma un bronhīta gadījumos. Augu uzskatījuši arī kā nomierinošu līdzekli bezmiega, nervozitātes, histērijas, melanholijas gadījumos.
Senajā Romā un Grieķijā pelašķus sauca par „Herba Militaris” – militāro augu, jo tā pretiekaisuma īpašības jau sen izmantoja brūču dziedināšanā. Senie cilvēki pelašķu tējai piedēvēja pretiekaisumu, antiseptisku iedarbību. Uzskatīja, ka pelašķu tēja rosina ēstgribu, mazina gāzu uzkrāšanos, palīdz pret saaukstēšanos, drudzi, pazemina temperatūru, aptur asiņošanu un veicina brūču dzīšanu.
Pelašķus nedrīkst lietot grūtniecības laikā.
Kliņģerīti krāšņo ziedu dēļ, iesākumā augs izmantots kā krāšņumaugs, bet vēlāk arī kulinārijā un dziedniecībā. Cilvēki senatnē kliņģerītes izmantojuši kuņģa, divpadsmitpirkstu zarnas čūlas, žultsceļu, žultspūšļa, aknu, acu, ausu, smaganu, iekaisuma gadījumos. Uzskatījuši, ka kliņģerīšu tēja iedarbojas nomierinoši, pazemina asinsspiedienu, stimulē sirdsdarbību, mazina menstruāciju, dzemdību un pēcdzemdību sāpes.
Pienenes saknes- jau auga latīniskais nosaukums "officinale" norāda, ka to senatnē izmantoja ārstniecībā. Pieneņu saknēm piedēvēja organismu attīrošas, vēdera izejas un apetīti veicinošas īpašības. Izmantoja arī aknu, nieru slimību ārstēšanai, žultsakmeņu, urīnpūšļa akmeņu, podagras un reimatisma gadījumos.
Raudeni grieķi lietoja ļoti plaši kā antiseptisku līdzekli gan ārējām, gan iekšķīgām infekcijām. Uzskatīja, ka augam piemīt nomierinoša, antiseptiska, sāpju mazinoša, gremošanu stimulējoša, garā klepus mazinoša, sviedrējoša iedarbība. Ārīgi pielietoja kā pretiekaisuma līdzekli mutes dobuma, mandeļu, ādas iekaisumu gadījumos.
Grūtniecēm nav ieteicams lietot iekšķīgi.
Asinszāle dziedināšanas mērķiem tiek izmantota jau vairāk kā 2400 gadu. Asinszāli pielietoja, lai uzlabotu kuņģa, zarnu un visu gremošanas orgānu darbību, novērstu žultsakmeņu veidošanos un žults aizturi žultspūslī, uzlabotu asinsriti. Senatnē augam piedēvēja savelkošas, antiseptiskas, sāpes remdinošas īpašības. Nesenākā pagātnē asinszāle arvien vairāk kļuvusi pazīstama kā līdzeklis pret depresiju. Augu nav ieteicams lietot lielās devās. Var pastiprināt jūtību pret saules gaismu.
Pagatavošana: 1-2 tējkarotes aplej ar 200 ml verdoša ūdens, ļauj ievilkties 20-40 minūtes.
| Store | Size | Quantity |
|---|
